Pamatojoties uz uzbūvi, tie galvenokārt tiek klasificēti kā sānvāģu motocikli (pazīstami arī kā sānvāģu-uzlauzumi), tradicionālie trīsriteņu riteņi (ar vienu riteni priekšā un divi aizmugurē) un atpakaļgaitas trīsriteņi (ar diviem riteņiem priekšā un vienu aizmugurē). Pamatojoties uz paredzēto lietojumu, tos var iedalīt veciem cilvēkiem paredzētos transportlīdzekļos (galvenokārt personiskai pārvietošanai), kravas trīsriteņu riteņiem (galvenokārt kravas pārvadājumiem) un pasažieru trīsriteņu riteņiem (galvenokārt pasažieru pārvadāšanai). Pamatojoties uz enerģijas avotu, tos iedala iekšdedzes dzinēju modeļos un elektriskajos modeļos.
Saskaņā ar valsts standartiem trīsriteņu{0}}mopēds ir definēts kā trīsriteņu motocikls, kura dzinēja darba tilpums nepārsniedz 50 cc un maksimālais projektētais ātrums nepārsniedz 40 km/h (klasificēts kā L2 kategorija). Elektriskie trīsriteņu riteņi, kuru ātrums ir no 25 km/h līdz 50 km/h, tiek klasificēti kā elektriskie mopēdi; tie tiek uzskatīti par mehāniskajiem transportlīdzekļiem, un tiem ir jābūt numura zīmei ar baltām rakstzīmēm uz zila fona ("zilā zīme"). Autovadītājiem ir jābūt F, E vai D kategorijas autovadītāja apliecībai. Šie transportlīdzekļi ir paredzēti lietošanai vienai{11}}personai, un pasažieru pārvadāšana ir stingri aizliegta. Lai vadītu trīsriteņu{13}mopēdu, ir nepieciešama atbilstoša mehāniskā transportlīdzekļa vadītāja apliecība.